16/08/2026
“Orķestru stāsti Sēlijā” – lai pūtēju mūzikas stāsts turpinātu skanēt
9. augustā Dignājas pagasta brīvdabas estrādē notika biedrības “CIRKUŽI” īstenotā projekta “Orķestru stāsti Sēlijā” noslēguma pasākums, kas vienuviet pulcēja ap 200 klausītāju un mūziķu. Tā bija diena, kurā satikās Sēlijas pūtēju orķestru pagātne un tagadne – vēsturiskās liecībās, cilvēku atmiņās, sarunās un, protams, mūzikā.
Pūtēju orķestri savulaik bijuši neatņemama Sēlijas lauku kultūras dzīves daļa. Tie spēlējuši kapusvētkos un bērēs, skolu izlaidumos, valsts svētkos, zaļumballēs un citos nozīmīgos notikumos. Daudzviet orķestris bija ne tikai muzikāls kolektīvs, bet arī vieta, kur satikās paaudzes, veidojās draudzības un jaunākie mūziķi mācījās no pieredzējušajiem.
Tieši vēlme atkal izcelt gaismā šo nozīmīgo Sēlijas kultūras mantojuma daļu bija projekta “Orķestru stāsti Sēlijā” pamatā.
Atkalredzēšanās, atmiņas un senie instrumenti
Pasākuma dalībnieki Dignājas parkā sāka pulcēties jau no pulksten 14:00. Kafijas un uzkodu zonā lauku romantiskā un nesteidzīgā gaisotnē satikās gan kādreizējie pūtēji, gan viņu tuvinieki un pasākuma apmeklētāji. Dažiem tā bija atkalredzēšanās pēc daudziem gadiem, citiem – iespēja pirmo reizi uzzināt, cik bagāta pūtēju muzicēšanas vēsture bijusi Sēlijā.
Turpat parkā bija apskatāma projekta laikā izveidotā vēsturisko liecību izstāde par Sēlijas pūtēju orķestriem. Vēsturniece Ilga Vēvere iepazīstināja ar projekta gaitā apkopotajiem materiāliem un fotoliecībām, ļaujot caur cilvēku sejām, kolektīvu fotogrāfijām un stāstiem ieraudzīt vairākas Sēlijas pūtēju paaudzes. Īpaša vieta bija atvēlēta arī misiņa pūšaminstrumentu izstādei. Tajā varēja aplūkot instrumentus, kurus savulaik izmantojuši Dignājas orķestra mūziķi.
Taču instrumenti nebija domāti tikai apskatei. Viesītes pūtēju pārstāvis Harijs Zdanovskis stāstīja par tiem un deva iespēju interesentiem pašiem pārbaudīt – vai izdosies iepūst mežragā un radīt pirmo skaņu. Šī praktiskā darbošanās īpaši spilgti parādīja, ka ceļš līdz skaistam orķestra skanējumam sākas ar pavisam vienkāršu pirmo mēģinājumu.
Kāds ir pūtēju orķestris mūsdienās?
Pēc vēstures izzināšanas pasākuma apmeklētāji tika aicināti uz estrādi. Pirms diskusijas ar lekciju par pūtēju orķestriem mūsdienās uzstājās Edgars Samorodovs – jaunais diriģents, kurš uzsācis maģistra studijas pūtēju orķestra diriģēšanas specialitātē un ir Daugavpils profesionālā pūtēju orķestra “Daugava” mākslinieciskais vadītājs.
Ja izstāde ļāva ieskatīties tajā, kādi pūtēju orķestri Sēlijā bijuši, tad Edgara Samorodova lekcija rosināja domāt par nākamo jautājumu – kādi tie var būt nākotnē un kā mainās pūtēju orķestru vieta mūsdienu kultūras un profesionālās mūzikas vidē.
“Pūtēju mūzika ir dzīvības mūzika”
Lekcijai sekoja diskusija “Pūtēju orķestri agrāk un mūsdienās”, kuru vadīja sēlietis moderators Jānis Dzimtais. Sarunā pie viena galda satikās cilvēki ar ļoti atšķirīgu, bet vienlaikus savstarpēji saistītu pieredzi:
Jānis Klišāns – Dignājā dzimis profesionāls mūziķis, kurš savulaik muzicējis sava tēva vadītajā Dignājas pūtēju ansamblī un no 1969. līdz 2006. gadam bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra trompešu grupas koncertmeistars;
Harijs Zdanovskis – Viesītes pūtēju pārstāvis un ilggadējs pūtēju muzicēšanas tradīcijas uzturētājs;
Dzintars Ķīsis – Ilūkstes pūtēju orķestra “Sēlija” vadītājs;
Gints Ratnieks – Zasā dzimis profesionāls pūšaminstrumentu mūziķis, pedagogs un “Daugavpils BRASS” pārstāvis;
Andris Voitišķis – kādreizējais Aknīstes pūšaminstrumentu ansambļa dalībnieks.
Diskusijas centrā bija ne tikai atmiņas par kādreizējiem orķestriem, bet arī jautājums – kas nepieciešams, lai pūtēju muzicēšanas tradīcija Sēlijā turpinātos?
Uz moderatora jautājumu, kāpēc mums tik ļoti patīk pūtēju orķestru mūzika, Jānis Klišāns deva atbildi, kas, iespējams, visprecīzāk raksturoja visas dienas būtību: “Pūtēju mūzika ir dzīvības mūzika. Pūšot instrumentā, mēs ar savu elpu tajā iepūšam dzīvību.”
Savukārt uz jautājumu, kas jādara, lai laukos turpinātos orķestru tradīcija un bērni vēlētos spēlēt kādu instrumentu, viņa atbilde bija pavisam īsa un vienlaikus ļoti ietilpīga: “Lai tas notiktu, laukos ir jārada bērni.”
Šie vārdi diskusijai piešķīra daudz plašāku nozīmi. Saruna vairs nebija tikai par mūziku. Tā bija arī par Sēlijas lauku nākotni, cilvēkiem, paaudzēm un to, vai būs, kam reiz pārņemt šodien glabātās tradīcijas.
Dignājā pūtēju stāsts skan jau vairāk nekā simts gadu
Nav nejaušība, ka šis pasākums notika tieši Dignājā.
Dignājas pūtēju orķestra pirmsākumi meklējami jau 20. gadsimta sākumā, kad pirmo zināmo orķestri vadīja skolotājs un Meņķa muižas kapelmeistars Juris Sineps. Instrumentus mūziķiem no Vācijas iegādājās Meņķa muižas pārvaldnieks.
Pirmais pasaules karš muzikālo dzīvi pārtrauca, taču pēc kara orķestris atdzima. Kad instrumentu nepietika, Dignājas ļaudis nodibināja teātri un par izrāžu ienākumiem iegādājās jaunus instrumentus.
Gadu gaitā Dignājas orķestri vadījuši Juris Salde, Herberts Porietis, Eduards Klišāns, Jānis Jurgevičs un Tālis Briedītis. Īpaši nozīmīgs bijis Eduarda Klišāna devums, kurš orķestri vadīja vairāk nekā trīsdesmit gadus.
Par to ļoti personiski pēc pasākuma rakstīja Valdis Klišāns, kura bērnības vasaru neatņemama sastāvdaļa bijusi dzīve Dignājā un vectēva Eduarda vadītais orķestris.
Viņa atmiņās vectēvs katru no lauku darbiem brīvo brīdi pavadījis, remontējot taures, rakstot un pārrakstot notis un meklējot iespējas sagādāt orķestrim instrumentus. Bērnībā un pusaudža gados pašam Valdim daudz tuvākas šķitušas ģitāras un sintezatori, bet “ar taurēm bruņotie onkuļi” – vecmodīgi. Tagad skatījums uz šo mantojumu esot pavisam cits.
Šī personiskā refleksija precīzi sasaucas ar projekta būtību – dažkārt tikai pēc gadiem spējam novērtēt to, kas bērnībā šķitis pašsaprotams.
Kad stāstus turpina mūzika
Pēc izstādes, lekcijas un diskusijas pienāca brīdis, kad vārdu vietā sāka runāt instrumenti.
Noslēguma koncertā “Orķestru stāsti Sēlijā” muzicēja trīs kolektīvi, katrs pārstāvot savu pūtēju muzicēšanas pieredzi un skanējumu.
Koncertu atklāja Ilūkstes pūtēju orķestris “Sēlija”, kura programmā skanēja Latvijā pazīstamas melodijas Dzintara Ķīša aranžējumos – no valšu popūrija un Raimonda Paula “Mežābeles” līdz Ilmāra Dzeņa un citu autoru skaņdarbiem.
Turpinājumā uz skatuves kāpa “Āžu miesta pūtēji” no Viesītes – kolektīvs, kurā pūtēju muzicēšanas tradīcija sastopas ar Viesītei raksturīgo humoru un dzīvesprieku. Viņu programmā skanēja gan “Vaidava”, gan “Būru maršs”, “Vecums nenāk viens”, “Tijuānas Taxi” un citas melodijas.
Koncerta noslēgumā muzicēja profesionālais metālpūšaminstrumentu un sitaminstrumentu ansamblis “Daugavpils BRASS”, atklājot, cik daudzveidīgs un mūsdienīgs var būt metālpūšaminstrumentu skanējums – no diksilenda klasikas un džeza līdz Džona Lenona “Imagine”, Elvisa Preslija repertuārā pazīstamajai “Love Me Tender” melodijai un Imanta Kalniņa mūzikai.
Pirms koncerta pēdējā skaņdarba tika aicināti piecelties visi klātesošie, kuri jebkad spēlējuši kādā pūtēju orķestrī – Dignājā, Ilūkstē, Viesītē, Sēlpilī, Aknīstē vai citviet Sēlijā. Aplausi, kas sekoja, bija veltīti ne tikai šīs dienas mūziķiem, bet visām paaudzēm, kuras Sēlijā uzturējušas pūtēju muzicēšanas tradīciju dzīvu. Un tikai tad izskanēja noslēdzošais skaņdarbs –Lilioma dziesma.
Stāsts, kas ir lielāks par vienu koncertu
Pasākums “Orķestru stāsti Sēlijā” apliecināja, ka pūtēju orķestru vēsture nav tikai fotogrāfijas albumos, seni instrumenti vai vārdi vēstures pierakstos. Tie ir cilvēku stāsti. Stāsti par diriģentiem un skolotājiem, kuri prata aizraut citus. Par cilvēkiem, kuri pēc darba devās uz mēģinājumu. Par bērniem, kuri pirmo reizi paņēma rokās instrumentu. Par draudzību, zaļumballēm, svētkiem un Dziesmu svētkiem. Par paaudzēm un vietām, kurās orķestra skaņas reiz bija tikpat pašsaprotamas kā baznīcas zvani vai gadskārtu svinēšana.
Projektā apkopotās vēsturiskās liecības ļāva šo stāstu atkal ieraudzīt, bet 9. augusta tikšanās Dignājā – arī sadzirdēt.
Kā pēc pasākuma rakstīja Valdis Klišāns, šodien laukos mums ir sakārtotas ēkas, stadioni, asfaltēti ceļi, labs telefona un interneta pārklājums, tomēr cilvēku aizplūšana uz pilsētām turpinās. Tāpēc jautājums par pūtēju orķestru nākotni patiesībā ir arī jautājums par pašu lauku kopienu nākotni.
Savukārt diskusijas moderators Jānis Dzimtais pēc pasākuma novēlēja, lai Dignājā radītā svētku sajūta iedvesmo biedrību “CIRKUŽI” turpināt iesākto un pārsteigt ar jaunām kultūras iniciatīvām.
Mēs ceram – šis nebija punkts. Tas bija komats Sēlijas pūtēju orķestru stāstā. Lai apkopotās fotogrāfijas un atmiņas saglabā mūsu vēsturi. Lai senie instrumenti nenoklusē pavisam. Lai šodienas mūziķiem ir klausītāji. Un lai nākamajās paaudzēs atkal ir kāds, kurš pirmo reizi paņem rokās trompeti, mežragu, trombonu vai tubu un mēģina tajā iepūst dzīvību. Jo, kā Dignājā izskanēja tik trāpīgi: “Pūtēju mūzika ir dzīvības mūzika.”
Sirsnīgs paldies visiem mūziķiem, diskusijas dalībniekiem un moderatoram Jānim Dzimtajam, vēsturniecei Ilgai Vēverei, vēsturisko liecību un materiālu glabātājiem un devējiem, pasākuma tehniskajai komandai, sadarbības partneriem, projekta komandai un ikvienam apmeklētājam, kurš 9. augustā bija kopā ar mums Dignājā.
Projektu “Orķestru stāsti Sēlijā” īstenoja biedrība “CIRKUŽI” ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” Sēlijas kultūras programmas 2026 atbalstu.
Lai Sēlijas orķestru stāsti turpina skanēt!
Ieva Dreimane
Foto: Kaspars Sēlis
