26/08/2026
Domāju, tikai retais nebūs noklausījies Māras Zālītes runu Valstiskuma balvas pasniegšanas ceremonijā.
Māras Zālītes Valstiskuma balvas saņemšanas runā mani visvairāk uzrunāja doma, ka Latvija sākas vārdā. Ar vārdu un valodu ir nospraustas mūsu valsts robežas – tā viņa atgādināja, pieminot Ausekli, Pumpuru un Kronvaldu Ati. Viņas runa nebija vienkārši pateicība par saņemto apbalvojumu. Tā bija saruna ar mums pašiem – par to, ko šodien nozīmē būt latvietim un ko nozīmē sargāt savu valsti.
Es par valstiskumu domāju daudz vienkāršāk.
Man valstiskums nav tikai Rīga, Saeima, karogs pie valsts iestādes vai svinīga runa 18. novembrī. Valstiskums ir arī mazs ciems Latvijas laukos. Tā ir māja, kurā joprojām runā latviski, tā ir sieviete, kura vakarā apsēžas pie adāmadatām un ieada cimdā rakstu, ko savulaik iemācījusi viņas māte, tas ir cilvēks, kurš neļauj vēsturiskai ēkai sabrukt, tā ir saimniece, kura cep sklandraušus pēc receptes, kas nākusi no iepriekšējām paaudzēm.
Tajā brīdī valstiskums vairs nav liels un tāls vārds.
Tas kļūst pavisam tuvs.
Māra Zālīte savā runā atgādināja par vārda spēku. Man šķiet, ka mēs šo spēku dažkārt esam piemirsuši. Vārds var celt, bet vārds var arī iztukšot. Var nosaukt kaut ko par vērtību un pēc tam neko tās labā nedarīt. Var runāt par latvietību, bet pašam nezināt tautasdziesmu. Var lepoties ar tradīcijām, bet ļaut tām nomirt savā pagalmā. Var skaisti runāt par laukiem, bet nepamanīt cilvēku, kurš tajos katru dienu strādā.
Mums nav jāizcīna sava valsts no jauna.
Mums ir jāprot to nepazaudēt.
Un pazaudēt var ne tikai teritoriju vai neatkarību. Var pazaudēt arī valodu, var pazaudēt piederības sajūtu, var pazaudēt cieņu pret savu vēsturi, var pazaudēt prasmes, kuras simtiem gadu izdzīvojušas tikai tāpēc, ka viena paaudze tās nodeva nākamajai.
Man šķiet, ka šeit valstiskums satiekas ar to, ko mēs saucam par latvietību.
Tautiskais cimds ir mazs.
Tas aizņem tikai plaukstu.
Bet tajā var būt vesels pasaules redzējums.
Tajā ir krāsa, raksts, pacietība un atmiņa. Un, kad kāda Ances rokdarbniece apsēžas pie adāmadatām, viņa nemaz nedomā par valstiskumu. Viņa vienkārši ada cimdu.
Bet varbūt tieši tā ir viena no skaistākajām valstiskuma formām- darīt savu darbu tik labi, lai tas paliktu arī pēc tevis.
Mans valstiskums sākas tajā brīdī, kad paskatos uz savu ģimeni, savu valodu, savu darbu, savu mantojumu un pasaka:
“Tas ir mans. Es to sargāšu.”
Un varbūt tieši par to Māra Zālīte mums atgādināja.
