Ances muiža

Ances muiža Mēs stāstām par to, kas notiek Ances muižā un kādas brīvā laika pavadīšanas iespējas piedāvā ančiņi Ances muižā ikvienam interesentam, kas iegriežas Ancē.

Latviešu alfabēts.A – Auseklis, kas modina rītus pār laukiem un atgādina: gaisma vienmēr nāk.B – Brīvība, kuru neviens m...
08/11/2025

Latviešu alfabēts.

A – Auseklis, kas modina rītus pār laukiem un atgādina: gaisma vienmēr nāk.
B – Brīvība, kuru neviens mums nav dāvinājis – mēs to esam izcīnījuši paši.
C – Ceļš, kas ved cauri bērzu birzīm un atpakaļ uz mājām.
Č – Čiekurs, kas smaržo pēc meža bērnības un klusuma starp kokiem.
D – Daugava, mūžīgā upe, kas nes mūsu dziesmas līdz jūrai.
E – Elpa, ar kuru mēs mīlam šo zemi – mierīgi, bez skaļuma.
Ē – Ēnas, kas atgādina – gaisma ir tikai tad, ja ir ko apspīdēt.
F – Folklora, mūsu tautas sirds balss, kas nezūd pat starp laikmetiem.
G – Gaiss, kas smaržo pēc lietus, sienas, liepziediem un rudens āboliem.
Ģ – Ģimene, kur sākas Latvija – pie viena galda, pie viena sapņa.
H – Humors, kas palīdz pārdzīvot grūtāko un saglabāt gaišumu.
I – Identitāte, kas nav modē, bet ir mūžīga.
Ī – Īstums, kas raksturo latvieti – bez liekiem vārdiem, bet ar patiesu sirdi.
J – Jūra, kas vienmēr gaida un nekad neaizmirst.
K – Kalni, kas nav augsti, bet cēli.
Ķ – Ķemeri, ķīselis, ķirši – sīkumi, kas veido lielo stāstu.
L – Lapa, kas krīt un atgādina – skaistums ir arī pārejamībā.
Ļ – Ļaudis, mūsu spēks un mūsu gaisma.
M – Māras zeme, kas sargā un dzied.
N – Nakts, kurā deg svecītes logos un sirdīs.
Ņ – Ņemšanās, latvieša darba gars – vienmēr kaut kas jāpadara.
O – Ozols, kas stāv stiprs kā tauta.
P – Pļava, kurā zied margrietiņas un meitenes pin Jāņu vainagus.
R – Rīts, kad ceļas migla, un visa Latvija elpo.
S – Saule, kas spīd uz visiem vienādi – gan bagātiem, gan klusiem.
Š – Šalkas, kas nāk no mežiem, no jūras, no tautas balsīm.
T – Ticība, ka arī mazs var būt stiprs.
U – Uguns, kas silda un vieno ap vienu liesmu.
Ū – Ūdeņi, kas mūs tur dzīvus un dzidrus.
V – Valoda, mūsu dvēseles melodija.
Z – Zeme, kas mūs baro un pieņem.
Ž – Žēlsirdība, kas padara cilvēku par cilvēku.
Un tā no burta līdz burtam dzimst mīlestības stāsts par Latviju – ne skaļš, ne uzspēlēts, bet patiess. Mēs mīlam šo zemi ne tāpēc, ka tā būtu ideāla, bet tāpēc, ka tā ir mūsējā.
Tajā ir mūsu bērnība, mūsu dziesmas, mūsu klusums.
Tajā ir mūsu rīti un vakari, mūsu pagātne un nākotne.

Paukeriešu sezonas veikums.
27/08/2025

Paukeriešu sezonas veikums.

Adītājas alfabēts. Turpinājums.F – FonsNe katrs valdziņš ir priekšplānā. Daudzi ir fons, bet bez tiem raksts nesanāk. Tā...
13/08/2025

Adītājas alfabēts. Turpinājums.

F – Fons
Ne katrs valdziņš ir priekšplānā. Daudzi ir fons, bet bez tiem raksts nesanāk. Tāpat kā dzīvē – kāds strādā klusi, bet bez viņa sabrūk visa notikumu kārtība. Adītāja zina- arī pelēkais ir krāsa, un bez laba fona nevar uzadīt skaistu cimdu tāpat kā simfoniju bez pauzes.

G – Gaidīšana
Kamēr cimds top, kāds gaida. Kamēr rinda tiek uzadīta, nākošā gaida. Gaidīšana nav dīkstāve – tā ir klusā cerības adīšana, kad vēl nezini, kas iznāks, bet turi dzīves valdziņu rokās. Un adītāja gaida nevis ar garlaicību, bet ar vīziju.

H – Humbugs
Adītāja arī ir cilvēks. Daždien dzija trūkst, valdziņi slīd nost no adatām un dzīve vienkārši saka: “Šodien nav tā diena.” Tad viņa pagatavo tēju un nosauc dienu par humbugu, un... adīs atkal rīt.

I – Iedvesma
To nevar nopirkt veikalā. Tā parādās kā dzijas toņu salikums, vai mīļa cilvēka balss. Iedvesma nerunā skaļi. Tā iečukst ausī kā pirmais valdziņš uz tukšas adatas. Un tad vairs nevar apstāties – jāada. Jādzīvo. Jārada.

J – Jā, es varu!
Tā ir adītājas mantra, ko viņa saka sev, kad uzmet 200 valdziņus mežģīņšallei, vai mēģina izlasīt rokdarbnieču foruma instrukciju kādam rakstam, kas šķiet rakstīta Marsa iedzīvotāju dialektā. Bet viņa spēj, jo viņa zina- ja mīlestība ir dzijā un laime ir adīšanā, tad viss izdodas.

Trešdiena- muižā rokdarbnieču diena.

Voj man šes , kā mums vakar gāj un ko mēs darē!To jou tu zin, ka Pouker sievs nāk kopē kater trešdien. Vakar a bij tā re...
07/08/2025

Voj man šes , kā mums vakar gāj un ko mēs darē!
To jou tu zin, ka Pouker sievs nāk kopē kater trešdien. Vakar a bij tā reiz. Izgājštrešdien saspried, kad citdien nāks kop- vārs kād zup.
Aīdiš jau sen te minē tād pīrādziņzup. Ann grozē gāl, ka viš tād neatmin. Cit a to paš teic līdz.
To, kā mums vakar gāj a to zup, es tov aizmirs izteikt.
Bij tā.
Birutans atnes vis ko vajg.
Milts, pien, ols , žāvēt rodman a.
Es mīcē mīkl.
Airans a Valentīniņ griez rodman pa sīkem kumsem.
Biruta a Ērikas taisē mazs pīrāgs.
Dižē katlē elēj pīsel ūden un div liters pien. Kad šūms nāc uz aukš, laid pīrāgs iekš. Javaktē, le nepieķer pie duban.
Pa tam lāgam Pauker sievs izprasē viens otram- “Kā tov iet? Ko tu mājēs dār?”Cits las gailens un prātē , kad būs borvīķ, cits sālan gorķs.
Kad pīrāg peldēj pa virs, ader izskatjēs kā ķilķen, zup bi gatovs.
Viss ēd un slavē, ka gārds ka bail. Es teiks- tād gruntīg bij tā zup, apēd piecs ķiļķens, vēders laimīgs. Vis dien var neko nedārt, tik lēn pūst. Tā ro!

Es vairāk kā trīsdesmit gadus vasarās dzīvoju Rūmnieku mājās Virpē un klausījos divu švēģerieņu sarunās. Tik sulīga un skanīga bija valoda, ko viņas lietoja. Reizēm klausoties kā aktieri no skatuves runā tāmnieku dialektā, nodomāju- žēl, ka viņiem nav bijusi iespēja padzīvot Ances pagasta Rūmniekos un paklausīties kā runā Ausma un Ilga Grīnbergas

Sirds adījumi .Ir adījumi, kas silda vairāk nekā vilnas dzija. Tādi, kuros ieadīti ne tikai valdziņi, bet arī klusie vēl...
06/08/2025

Sirds adījumi .

Ir adījumi, kas silda vairāk nekā vilnas dzija. Tādi, kuros ieadīti ne tikai valdziņi, bet arī klusie vēlējumi, neizrunātie “piedod”, “mīlu” un “esi piesardzīgs”. Tie nav adīti pēc modes vai sezonas. Tie ir adīti ar sirdi. Sirds adījumi.

Parasti tie rodas vakarā, kad pasaule pierimusi, ģimene paēdusi, trauki nokopti, bet iekšējā sajūta saka – vēl vajag. Vēl kādu rindu. Vēl vienu siltumu. Vēl vienu mīlestības valdziņu kādam, kurš to varbūt pat neprasa.

Nav svarīgi, cik taisni.
Sirds adījumi nav domāti izstādēm. Tajos valdziņi reizēm klūp, un tu viņus pat nemēģini pielabot, jo dzīvē mēs arī sirdsapziņu nemazgājam katru dienu. Mēs ejam tālāk ar to, kas esam. Ar to, ko varam dot.

Tieši tāpēc sirds adījumos kāds valdziņš ievelkas garāks. Tā ir vēlēšanās – lai bērns ātrāk aug. Cits ievelkas ciešāk – lai vīram nauda turas makā. Un vēl cits, kur dzija sapinusies mezglā – tas ir par sirdi, kas nespēj pateikt īstos vārdus, tāpēc adījumā ieliek visu, ko nevar izrunāt.

Ne vienmēr saņēmējs zina.
Jā, dažreiz šīs dāvanas tiek pasniegtas ar vienkāršu teikumu: “Es tev te zeķes uzadīju.” Bet tajās ir kas vairāk. Tajās ir domu pilni vakari. Vārdi, kurus nesanāca izrunāt pa telefonu. Dažiem patīk, citi noliek malā. Tāds ir sirds adījums. Kā liecība tam, ka kāds ir domājis par otru vairāk nekā par sevi.

Un dažkārt, kad apliec to seno, plauktā aizmirsto šalli, kuru bērnībā negribējās vilkt, pēkšņi saproti – “mamma mani toreiz apvija ar visu mīļumu, kas viņai bija.”

Katrs valdziņš kā atmiņa.
Adītāja atceras – šī dzija palika pāri no pirmā lakata. To viņa pirkusi tirgū, kad pirmo reiz aizbrauca uz pilsētu kā precēta sieva. Šo viņai atsūtīja meita no ārzemēm, jo “tev patīk zilais”. Sirds adījumi nav tikai par to, kas tapis. Tie ir arī par to, kas palicis.

Adīt, kad nav vārdu.
Kad dzīvē pienāk brīži, kad viss ir par daudz. Kad runāt nav spēka. Kad pasaule liekas skaļāka nekā adatas klikšķis. Tieši tad sākas sirds adījums. Nevis, lai kaut ko mainītu, bet lai paliktu mierā. Lai radītu. Lai atgādinātu sev – pat, ja valdziņi noirst, es varu tos uzņemt. Un turpināt.

Un tad kādā dienā tu atdod šo adījumu- zeķes, cepuri, šalli, nevis tāpēc, ka kāds lūdza, bet tāpēc, ka tevī bija par daudz siltuma, lai to paturētu tikai sev.

Un tas ir viss, ko vajag zināt par sirds adījumiem.
Tie netiek mērīti centimetros vai rindās.
Tie tiek mērīti pēc tā, cik ļoti tajos kāds ir bijis mīlēts.

Šodien trešdiena- Paukera diena muižā. Adam.

Šodien līst.Līst uz laukiem, uz takām, uz palodzēm, uz klusuma.Un šķiet- šodien nekur nav jāsteidzas.Šodien drīkst dzert...
02/08/2025

Šodien līst.
Līst uz laukiem, uz takām, uz palodzēm, uz klusuma.
Un šķiet- šodien nekur nav jāsteidzas.
Šodien drīkst dzert kafiju lēnāk.
Šodien drīkst aizdomāties tālāk.
Šodien drīkst palikt sev tuvāk.
Viss būs labi.
Vienkārši šodien līst.

P.S skats caur muižas verandas logu uz kādreizējo kalpotāju māju.

Ance un ancenieki (ančiņi).Dzimtā vieta ir kā mātes balss, ko atceries pat tad, kad gadiem vairs neesi dzirdējis. Tā ats...
10/07/2025

Ance un ancenieki (ančiņi).

Dzimtā vieta ir kā mātes balss, ko atceries pat tad, kad gadiem vairs neesi dzirdējis. Tā atskan tevī klusos brīžos – kad krīt pirmā sniega pārslas, kad plaukst ābele, vai kad vienkārši sēdi viens pats pie galda un pēkšņi saproti, cik daudz tev ir dots. Tev ir vieta, kurai piederi. Vieta, kas tevi nekad nav aizmirsusi.

Ance nav tikai punktiņš kartē. Tā ir vieta ar saknēm – ne tikai ozoliem un liepām, bet arī cilvēkiem. Te katra sēta nes sev līdzi stāstu. Katrs pagalms kā grāmatas lapaspuse, kurā ierakstīti soļi, smiekli, asaras un svētki. Un tie, kas šeit dzīvo, šos stāstus zina ne tikai no citu teiktā – viņi tos sajūt ar ādu, ar elpu, ar skatienu pāri laukiem.

Te cilvēks nav tikai darbaspēks – viņš ir sirds zinātājs. Viņš zina, kā paskatīties debesīs un nolasīt no mākoņiem, cik ilgi vēl būs sausums. Viņš prot nosvērt vārdu tā, lai tas neapgriež dvēseli otram, bet palīdz piecelties. Viņš spēj ar vienkāršiem instrumentiem radīt lietas, kas kalpo gadiem. Nevis tāpēc, ka grib taupīt, bet tāpēc, ka viņš apzinās vērtību – lietām, laikam, attiecībām.

Ancē nav svešs neviens lauku darbs. Ne zāles pļaušana, ne lopu kopšana, ne kartupeļu vagās sviedros rūdīta diena, ne klusa kopā būšana, kad nevajag daudz vārdu. Jo te viss ir līdzsvarā – daba, darbs, domas un dvēsele. Cilvēki prot strādāt, bet vēl vairāk –viņi prot būt. Būt viens otram, būt savai zemei, būt vietai, kas viņus veidojusi.

Ance nav vieta, kur vienkārši "ir labi dzīvot". Tā ir vieta, kur dzīve iegūst garšu. Tādu, ko nevar nopirkt lielveikalā vai atrast ceļojumu bukletos. Te ir maize, kas mīcīta rokām, kas zina, ko nozīmē sviedri un pacietība. Te ir dzintar dzidrs medus, te ir garšīgākie sklandrauši. Te ir dziesmas, kas dziedātas ar sirdi, un dejas, un cilvēki, kuriem katrs ciemiņš ir vērtība, nevis statistika.

Šeit dzimst lepnums nevis no salīdzināšanas, bet no saknēm. No zināšanas, ka šajā vietā senči strādāja, mīlēja, cēla un kopa. No tā, ka šī vieta ir pierādījums – vienkāršums var būt bagātība, un miers – spēks.

Ancenieks nes sevī cieņu. Cieņu pret darbu, pret zemi, pret vecajiem kokiem, kas klusi aug parkā, pret vecāsmātes rakstītajām recepšu burtnīcām, pret latvisko mantojumu un pret bērna pirmo soli.
Ance ir vieta, kur piederības sajūta nav jāmāca. Tā izaug kopā ar cilvēku – kā pirmais zobs, kā pirmā dziesma, kā pirmā doma, ka pasaule ir liela, bet mājas – neaizvietojamas.

Un tāpēc mēs, ancenieki, katrs pa savam, bet visi kopā zinām — nav otras tādas vietas uz pasaules. Te ir mūsu vieta. Mūsu dziesmas. Mūsu bērni. Mūsu soļi uz takas, un, lai arī dzīve mūs dažkārt aizved prom – sirdī mēs vienmēr esam tepat. Savas vietas pulss sitas katrā no mums.

Adītājas alfabēts.A – AdīšanaDzīves realitāte. Ne vienmēr viss sanāk uzreiz. Tāpat kā dzīvē, arī šalles galā dažkārt jāa...
09/07/2025

Adītājas alfabēts.
A – Adīšana
Dzīves realitāte. Ne vienmēr viss sanāk uzreiz. Tāpat kā dzīvē, arī šalles galā dažkārt jāatgriežas pie sākuma. Bet adītāja zina – adīšana nav kļūda, tā ir drosme sākt no jauna, lai viss sanāktu labāk. Kamēr citi nervozē, viņa vienkārši turpina rindu pēc rindas.

B – Bērna zeķe
Mazs darbiņš, liels prieks. Tā simbolizē sirds siltumu un spēju uzadīt mīlestību nieka piecdesmit valdziņos. Un, jā – vienmēr paliek viena bez pāra. Jo arī zeķēm, kā cilvēkiem, dažreiz vajag savu laiku, lai atrastu otru.

C – Cimdu raksts
Tas ir valodas paveids, kurā vecmāmiņas runāja bez vārdiem. Rakstā bija ieadīta dzimta, pagasts, paaudžu klusēšana un klusā cerība. Šodien tāds cimds pasaka: "Es neesmu no lielveikala. Es esmu mantojums."

D – Dzijas kamols
Dzijas kamols – dzīves simbols. Tu nekad nezini, vai tas atritīs tieši, vai aizripos zem skapja. Tajā ir viss: cerība, samezglojumi, krāsu izvēles, un dažreiz kaķa spalvas. Taču adītāja ir ar mieru: jo dzīvē svarīgākais kā tu šķetini, nevis cik ātri uzadi.

E – Ezera krasts
Jo vislabāk adīt ir pie ezera. Arī tad, kad nemaz neesi ezera tuvumā. Jo katrai adītājai ir savs iekšējais ezers – vieta, kur viļņojas idejas, spoguļojas dzijas toņi un dzimst idejas šallei. Ezera krasts ir adītājas miers. Tur viņa ievelk valdziņus un elpu.

Turpinājums sekos.

P.S. šodien trešdiena- Paukers ada.

Gatavojamies Ances simtgades svinībām. Cimdi ar raksturu.Ances adītājām nav vajadzīgs skaļš pieteikums. Viņas nav soctīk...
27/06/2025

Gatavojamies Ances simtgades svinībām.

Cimdi ar raksturu.

Ances adītājām nav vajadzīgs skaļš pieteikums. Viņas nav soctīklu zvaigznes, ne modes dizaineres, bet viņu darbos ir kas tāds, kas pārspēj jebkuru spožu skatlogu. Viņu rokās dzija pārtop par vēstījumu, nevis aksesuāru. Katrs cimdu pāris – tā ir dzīvesgrāmata, kur neviena rinda nav lieka. Te nav runa par smalkiem rakstiem, bet par tiem, kas pirms četrdesmit vai vairāk gadiem pārzīmēti no švēģerienes rūtiņu burtnīcas, žurnāla Sieviete pielikuma, vai pāradīti no kāda pavisam kožu apskādēta sena cimda. Raksti – īsti un dziļi. Gadu gadiem izpelnījušies valkātāju atzinību. Ar dzijas pavedieniem Ances sievas ieada cimdos ne tikai krāsainus rakstus, bet raksturus – tādus, ko jūt ciema dzīvē jau paaudzēm. Ne tikai glītus ornamentus, bet tādus, kam mugurkauls, domas un dažkārt arī niķis.
Tur ir cimdi, kam īkšķis adīts it kā šķībi - bet adītājas atceras, ka tā īkšķi adījusi kāda sieva ,kura mēdza teikt “ko domā”, nevis “ko vajadzētu”. Un ir cimdu pāris, kur dūraiņa galā tumša josla – tā nav kļūda, tā ir vecāsmātes skumju lente. Gadās jau arī Ancē redzēt cimdus, kas ir smalki kā baznīcas logu mežģīnes – tur ieadīta klusēšanas mākslas. Un ir cimdi, kur aiz katrām septiņām raksta rindām pīnītē. Cimds gluži kā nedēļās sadalīts. Parasti Ances cimdiem ir dubulta malu, lai ne aukstums, ne cilvēku spriedumi valkātājam netiek klāt.
Šie cimdi nav tikai vienkārši valkāšanai – tie ir kā uzvelkami stāsti. Un katrs raksts tajos ir kā kāds ciema cilvēks – viens stiprs kā ozols lauka vidū, otrs viegls kā smilga pļavā. Kopā – viņi veido vienu veselu Ances vēstures posmu. Ar saviem gludumiem, mezgliem, izirušiem valdziņiem, salabotiem, vai jau nez kuro reizi pāradītiem dzīves līkločiem.
Simtgadei adītie cimdi nav tikai rokas siltumam. Tie ir domāti atmiņām. Lai bērni saprastu, ka cimds nav tikai skaists kā no skatloga. Tas ir mantojums. Un, ka katram ir savs raksts kā raksturs cilvēkam – pat tad, ja tas nav tik glīts kā citiem, vai saprotams visiem, tas ir mūsējais.

Valdziņu metafizika jeb Dzīves jēga caur adatas aci.Nav tā, ka pasauli tur kopā tikai gravitācija. Ir vēl viena saite, k...
26/06/2025

Valdziņu metafizika jeb Dzīves jēga caur adatas aci.

Nav tā, ka pasauli tur kopā tikai gravitācija. Ir vēl viena saite, kas satur kopā Adītājas ikdienu un notikumus. Tas ir dzijas pavediens, kas vijas cauri dienām, sarunām un kafijas traipiem uz musturu lapām.
Ne katrs, kurš tur adatu rokā, ir vērīgs. Un ne katrs, kurš prot adīt, saprot valdziņu metafiziku. Tā nav tikai par labo un kreilisko valdziņu maiņu. Tā ir par līdzsvaru starp pieņemšanu un atlaišanu, stingrību un elastību, klusumu un ritmu.
Adītāja zina:
– Katrs valdziņš ir domas vibrācija.
– Katrs mustura maiņas brīdis – dzīves krustceļš.
– Katrs pārtrūcis pavediens – pārbaudījums no augšas, vai esi gatavs pāradīt to, kas šķitis gatavs.
Jo nav jau tā, ka dzīve ir taisns raksts. Dzīve – tā ir raksta improvizācija ar biežiem mēģinājumiem slēpt kļūdas kā dekoratīvus elementus.
Un vēl ir šis likums:
"Ja dzija sāk trūkt, pajautā sev — vai tu pats neesi par ciešu?"
Adītāja to atklāja reiz, kad mēģināja ieadīt mieru kādam, kurš to bija sen pazaudējis. Viņa adīja un adīja, bet dzija spītīgi spieda uz adatām. Līdz viņa saprata: tu nevari dziedināt otru, kamēr pats vēl stingri turi dusmas.
Un tad ir arī liekie valdziņi. Tie, ko nepamana. Tie, kas tiek uzmesti, bet paliek neadīti — it kā nekas, bet bez tiem raksts jūk. Tie ir brīži, kad neko nesaki, bet esi. Kad klusē, bet jūti. Kad nedod padomu, bet turi roku.
Metafizika ir tur, kur valdziņš kļūst par tiltu starp iekšējo un ārējo pasauli.
Katru reizi, kad Adītāja ieadīja krāsainu posmu, viņa zināja — tas nav tikai par skaistumu. Tas ir par cerību, ka dzīve vēl var kļūt silta arī tiem, kam sirdī caurvējš.
Viņa ieada to, ko pati nespēj pateikt skaļi. Viņas vilnas jakas stāsta par bērniem, kas devušies pasaulē, viņas šallēs apklust asaras, kuras netiek izraudātas, un viņas cimdi glabā klusās lūgšanas par kāda veselību.
Un viņa smejas, kad jauni cilvēki teic, ka "adīšana ir tikai hobijs." Viņi vēl nezin — kādu dienu, kad viņu pašu dzīves raksts sāks jukt un brukt, viņi meklēs tieši šos valdziņus — slepenos, klusos, mierīgos.
Jo valdziņu metafizikā ir viena liela patiesība:
dzīvi nevar kontrolēt, bet to var ieadīt.

Katru trešdienu no plkst. 10.00 muižā pulcējas ancenieces uz kopīgu adīšanu.

Address

Ances Muiža. Ance, Ances Pagasts, Ventspils Novads
Ance
LV3612

Telephone

+37126307029

Website

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Ances muiža posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Share

Category