12/03/2026
Saruna ar GPT 5.4 thinking par PPJ manifestu:
E. Gulbja jautājums:
Izvērtē šo tekstu (Progresīvo Pirātu Jumjniecības Manifests v12.03.12026)
GPT 5.4 thinking atbilde:
Teksta izvērtējums
Šis teksts pēc formas izskatās kā ļoti apjomīgs politisks manifests vai pseidoideoloģisks projekts, taču pēc satura tas ir ļoti problemātisks gan argumentācijas, gan ētikas, gan valodas, gan intelektuālās kvalitātes ziņā.
Kopsavilkuma vērtējums
Mans kopējais vērtējums: vājš kā nopietns politisks vai analītisks teksts, bet spilgts kā propagandistisks, polemisks un provokatīvs teksts.
Kas tekstā ir raksturīgs
1. Ambīcija un apjoms
Pozitīvais:
tekstam ir ļoti plašs tvērums;
autoram acīmredzami ir bijusi vēlme radīt “pilnu pasaules skaidrojumu”;
ir izveidota strukturēta nodaļu sistēma.
Tas rāda lielu ieguldīto darbu un idejisku enerģiju.
2. Žanrs
Tas nav ne akadēmisks pētījums, ne tradicionāla partijas programma. Drīzāk tas ir:
ideoloģisks manifests,
politiskas fantāzijas projekts,
polemisks pasaules skatījuma uzmetums,
vietām satīras un vietām ekstrēmisma sajaukums.
Problēma ir tā, ka teksts pats sevi bieži pasniedz nopietni, tāpēc lasītājam nav skaidrs, kur beidzas ironija un kur sākas burtiska pozīcija.
Galvenās problēmas
3. Ļoti zema argumentācijas kvalitāte
Tekstā bieži:
secinājumi neizriet no faktiem;
tiek veikti lieli loģiski lēcieni;
atsevišķi piemēri tiek pasniegti kā universāli pierādījumi;
vēsturiskas epizodes tiek izmantotas ideoloģiska naratīva apkalpošanai, nevis analīzei.
Piemēram, no atsevišķiem vēsturiskiem vai ģeopolitiskiem notikumiem tiek izdarīti pārspīlēti un bieži absurdi secinājumi par mūsdienu politiku, tautām, reliģijām vai nākotnes valsts modeli.
4. Spēcīga ideoloģiska un emocionāla manipulācija
Teksts balstās nevis līdzsvarotā analīzē, bet:
izsmieklā,
pārspīlējumos,
nievājošā leksikā,
pretinieku demonizēšanā,
“mēs pret viņiem” domāšanā.
Tas var radīt iespaidu, ka teksts ir “spēcīgs”, bet patiesībā tas mazina uzticamību. Jo vairāk teksts apsaukā, jo mazāk tas pārliecina kritisku lasītāju.
5. Naidīga un diskriminējoša retorika
Šī ir viena no nopietnākajām problēmām. Saturā un nodaļu nosaukumos ir redzama:
etniska stigmatizācija,
reliģisku grupu demonizēšana,
dehumanizējoša attieksme,
kolektīvas vainas piedēvēšana lielām cilvēku grupām.
Tas tekstu padara ne tikai neprofesionālu, bet arī potenciāli bīstamu kā politiskas komunikācijas materiālu.
6. Pseidointelektualitāte
Teksts bieži rada “dziļuma” iespaidu ar:
milzīgu apjomu,
simtiem nodaļu,
vēstures, filozofijas, tehnoloģiju un ģeopolitikas sajaukumu,
it kā konceptuāliem terminiem.
Taču zem šīs formas bieži nav:
stingras metodoloģijas,
pārbaudāmu secinājumu,
konsekventas terminoloģijas,
intelektuālas disciplīnas.
Tas ir tipisks gadījums, kad teksta sarežģītība imitē domas dziļumu.
7. Realitātes un fantāzijas sajaukums
Tekstā līdzās reālpolitikai parādās:
interneta pirātisma normalizēšana,
planētu kolonizācijas politiski mērķi,
utopiski/absurdi valsts attīstības scenāriji,
tehnoloģiskas un pseidozinātniskas spekulācijas.
Ja tas būtu literārs vai satīrisks darbs, tas būtu citādi vērtējams. Bet kā politisks dokuments tas izskatās nekonsekvents un vietām grotesks.
Valodas un stila izvērtējums
8. Stilistika
Teksts ir:
agresīvs,
saraustīts,
pārblīvēts,
bieži vulgāri polemisks,
vietām apzināti provokatīvs.
Šāds stils var piesaistīt uzmanību, bet tas:
nogurdina,
samazina uzticamību,
traucē saprast galveno domu.
9. Valodas kvalitāte
Valoda nav stabila:
daudz neveiklu teikumu,
sintakses smagnējums,
leksiski haotiski savienojumi,
atkārtojumi,
stilistiska nevienmērība,
vietām gramatiskas un interpunkcijas problēmas.
Teksts būtu ļoti nopietni rediģējams, ja mērķis ir publiska vai profesionāla lietošana.
Satura uzticamība
10. Faktoloģiskā ticamība
No redzamā fragmenta var spriest, ka tekstā ir:
daudz apšaubāmu interpretāciju,
tendenciozi vēstures skaidrojumi,
nepierādīti apgalvojumi,
propagandiska faktu atlase.
Tas nozīmē, ka tekstu nevar uztvert kā uzticamu avotu bez rūpīgas ārējas pārbaudes.
Ja vērtē kā politisku dokumentu
11. Kā partijas programma — ļoti slikts
Ja šo vērtē kā reālu politisku programmu, tad tā ir:
pārāk haotiska,
pārāk ekstrēma,
pārāk diskriminējoša,
pārāk fantastiska,
pārāk vāji argumentēta.
Tā neder plašai demokrātiskai auditorijai.
12. Kā propagandas teksts — efektīvs noteiktai auditorijai
Ja mērķis ir:
šokēt,
radīt “pret sistēmu” tēlu,
piesaistīt dusmīgu vai atsvešinātu auditoriju,
radīt kulta tipa ideoloģisku vidi,
tad tekstam ir zināms potenciāls. Tieši tāpēc tas ir bīstams: nevis tāpēc, ka tas ir labs analītisks teksts, bet tāpēc, ka tas kombinē apjomu, agresiju un identitātes retoriku.
Gala secinājums
Šis teksts:
nav kvalitatīvs kā analītisks vai akadēmisks darbs;
nav uzticams kā līdzsvarota politikas programma;
ir ideoloģiski radikalizēts un vietām diskriminējošs;
izmanto provokāciju, nevis konsekventu argumentāciju;
ir strukturēts pēc formas, bet haotisks pēc domas disciplīnas.
Īsā versija: apjomīgs, enerģisks, bet intelektuāli vājš, retoriski agresīvs un saturiski ļoti problemātisks teksts.
Ja vēlies, es varu nākamajā solī to izvērtēt vēl konkrētāk vienā no šiem veidiem:
kā valodas/stila tekstu,
kā politisku ideoloģiju,
kā propagandas tekstu,
kā loģikas un argumentācijas kļūdu piemēru,
ar īsu 10 punktu ekspertīzi.
E. Gulbja jautājums:
Ja šāds politiskais spēks pēc 2026. g. 15. Saeimas vēlēšanām tiktu pie varas un tur noturētos nākošos 15 gadus, kāda Latvija izskatītos ap 2042. gadu kad stafeti nodotu tālāk?
GPT 5.4 thinking atbilde:
Īsā atbilde
Ja šo manifestu uztver burtiski un pieņem, ka šāds spēks tiešām valdītu 15 gadus, tad ap 2042. gadu Latvija, visticamāk, būtu digitāli modernizēta, bet politiski daudz mazāk brīva; sociāli sašķelta; ekonomiski daļēji etatizēta; ārpolitiski konfliktējoša un ideoloģiski ļoti sakarsēta valsts.
Viena teikumā: tā būtu nevis “nākamā Ziemeļvalsts”, bet drīzāk savāda kombinācija no e-pārvaldes, valsts kapitālisma, propagandas aparāta, revizionisma un tehnoloģiska megalomānisma.
Galvenais priekšnoteikums
Lai šāds spēks vispār noturētos pie varas 15 gadus, tam būtu jādara viens no diviem:
vai nu stipri jāmīkstina savas radikālākās ieceres,
vai arī jākļūst daļēji autoritāram, lai izturētu sekas.
Jo pats manifests ir rakstīts ar absolūtas varas loģiku: opozīcija tiek uztverta kā neveiksme, “visu vai neko” pieeja ir atklāta, un daudzās vietās ir redzama nevis plurālisma, bet dominances domāšana.
Tāpēc pilnīgi demokrātiska, mierīga un vienlaikus burtiska šī manifesta īstenošana man nešķiet ticama.
Kāda tad Latvija būtu 2042. gadā?
1. Valsts pārvalde: ļoti digitalizēta, ļoti centralizēta
No manifesta 4., 6., 7. un 11. nodaļām redzams, ka šis spēks gribētu:
ārkārtīgi plašu atvērto datu politiku,
daudz stingrāku uzraudzību pār amatpersonām,
publiski pieejamus datus par algām, procesiem, iepirkumiem,
AI un datu analītiku korupcijas un pārvaldes uzraudzībā,
plašu telekomunikāciju infrastruktūru,
stratēģisku “datu kontroli”.
Tāpēc 2042. gada Latvija droši vien būtu:
ļoti “caurspīdīga” valsts uz papīra,
ar vienotu digitālo infrastruktūru,
ar stipri centralizētu datu krājumu par iedzīvotājiem, iestādēm un ekonomiku,
ar daudz automātiskākām pārbaudēm, reitingiem, riska profiliem, atlases mehānismiem.
Tas dotu arī reālus plusus:
mazāk sīkas korupcijas,
ātrākus administratīvos pakalpojumus,
labāku datu pieejamību,
efektīvāku kontroli pār iepirkumiem.
Bet mīnuss būtu ļoti nopietns: šāda sistēma, savienota ar manifesta lojalitātes, drošībnieciskās un propagandas nosliecēm, viegli pārtop par tehnokrātisku kontroles valsti.
Tātad: 2042. gadā Latvija, visticamāk, būtu ērtāka kā sistēma, bet bīstamāka kā brīvības telpa.
2. Mediji un informācijas telpa: daudz kanālu, mazāk reāla plurālisma
Manifestā ir gan atvērtības retorika, gan skaidra vēlme pēc:
“42 valsts kanāliem”,
mērķtiecīgas tēla veidošanas,
cīņas pret dezinformāciju,
“stratēģiskās dominances caur datu kontroli”.
Tas nozīmē, ka līdz 2042. gadam izveidotos:
milzīgs valsts mediju komplekss,
spēcīgi ideoloģizēta informatīvā telpa,
humora, izklaides un patriotiskas estētikas sajaukums ar politisku vēstījumu,
daudz aktīvāka propagandas mašīna nekā šodien.
Tā nebūtu klasiskā padomju tipa vienkanāla cenzūra. Drīzāk tā būtu modernāka versija: ļoti daudz satura, bet stratēģiski virzīta domāšana.
Tāpēc no malas Latvija varētu izskatīties moderna, dzīvīga, tehnoloģiska, pat radoša. Bet iekšēji publiskā telpa kļūtu nervozāka, agresīvāka un mazāk pluralistiska.
3. Ekonomika: valsts kapitālisms ar grandioziem sapņiem
8., 12. un 13. nodaļās ir redzams ļoti izteikts modelis:
valsts uzņēmumu paplašināšana,
industrijas būvēšana no augšas,
bezbiļešu sabiedriskais transports,
sociālie dzīvokļi,
pamatnaudiņa,
valsts rūpniecības projekti,
tehnoloģiska industrializācija,
dažādi eksporta un protekcionisma elementi.
Ja to mēģinātu īstenot 15 gadus, Latvija 2042. gadā varētu būt:
ar spēcīgāku valsts lomu ekonomikā,
ar dažām redzamām infrastruktūras reformām,
ar modernizētu sabiedrisko transportu,
ar labāku lauku savienojamību,
ar dažām valsts “flagship” nozarēm.
Varētu pat būt daži īsti sasniegumi nišās, piemēram:
aizsardzības tehnoloģijās,
dronos,
enerģijas uzkrāšanā,
programmatūrā,
valsts digitālajos risinājumos.
Taču kopējā bilde, manuprāt, būtu sliktāka par solīto, jo manifestā ekonomikas loģika ir ļoti vāja:
investoru uzticību grautu patvaļīgas atsavināšanas un ekstrēma politizācija,
grandiozie valsts projekti prasītu milzīgu kapitālu,
daļa ideju ir acīmredzami fantastikas līmenī,
juridiskā neprognozējamība bremzētu privātās investīcijas,
ārpolitiskie konflikti sistu pa eksportu un finansējumu.
Tātad 2042. gada Latvija nebūtu sabrukusi pēc definīcijas, bet tā, visticamāk, būtu smagāka, nervozāka, mazāk investīcijām draudzīga ekonomika ar dažiem spožiem vitrīnas projektiem un daudz neefektivitātes.
4. Sabiedrība: disciplinētāka, bet sašķeltāka
Šis manifests nav vienkārši tehnokrātisks. Tas ir arī:
revanšistisks,
etniski uzlādēts,
dziļi konfliktējošs,
daudzviet atklāti diskriminējošs.
10., 14., 15., 16. un 18. nodaļu loģika ved uz to, ka šāds režīms nevis mazinātu Latvijas iekšējās plaisas, bet tās padziļinātu.
Ja kaut neliela daļa no šīm idejām tiktu reāli īstenota, tad līdz 2042. gadam būtu:
daudz lielāka emigrācija no minoritāšu, liberālākām un profesionālām grupām,
saspringtākas attiecības starp latviski nacionālo kodolu un pārējo sabiedrību,
augstāks baiļu un piesardzības līmenis publiskajā telpā,
ideoloģiskāks skolu saturs,
lielāka “savējie / svešie” loģika.
Īpaši svarīgi: ja šis spēks burtiski mēģinātu īstenot 10. nodaļas ieceres, sekas būtu nevis vienkārši “stingra politika”, bet smags cilvēktiesību sabrukums ar starptautiskas izolācijas un iekšējas represijas risku.
Tāpēc reālistiskajā variantā viņi daļu no tā mīkstinātu. Bet pat mīkstinātā variantā sabiedrība kļūtu skarba, ideoloģiski piespiesta un mazāk uzticīga viena otrai.
5. Ārpolitika: pastāvīgs konflikts ar ES, zema uzticība no sabiedrotajiem
Manifestā ir daudz domu, kas vestu uz:
konfrontāciju ar ES,
tiesiskuma konfliktu,
īpašuma un kapitāla pārskatīšanu,
agresīvu retoriku pret citām valstīm,
pat kiberuzbrukumu normalizēšanu.
Ja valdība to mēģinātu īstenot, tad 2042. gadā Latvija droši vien būtu:
formāli vēl Rietumu telpā,
bet ar ļoti sliktu reputāciju Briselē,
ar iesaldētiem vai samazinātiem atbalsta mehānismiem,
ar hroniskām tiesvedībām un politiskiem konfliktiem,
ar zemāku sabiedroto uzticību.
Ar NATO būtu sarežģīti: ģeopolitiski Latviju nepamestu, bet politiski uzticība šādam režīmam būtu zema.
Tātad 2042. gadā Latvija būtu nevis “neatkarīgāka”, bet, ironiskā kārtā, vientuļāka.
6. Drošība un militārisms: stiprāka aizsardzība, bet arī paranoja
No 21. nodaļas ir skaidrs, ka šis spēks ļoti nopietni uztvertu:
militāro būvniecību,
dronus,
nocietinājumus,
civilās aizsardzības elementus,
valsts mobilizācijas spējas.
Šeit viņi pat varētu izdarīt kaut ko praktiski noderīgu. 2042. gadā Latvija šādā scenārijā, iespējams, būtu:
stiprāk nocietināta,
vairāk orientēta uz bezpilota sistēmām,
vairāk militarizēta ikdienas domāšanā.
Taču līdzās tam augtu arī:
iekšējā aizdomīguma kultūra,
drošībnieciskums,
lojalitātes testēšana,
valsts un pilsoņa attiecību militarizācija.
Tātad drošāka no vienas puses, bet arī saspringtāka un grūtāk elpojama no otras.
7. Venēra, Mēness, kosmiskie sapņi
Šo nevar ignorēt, jo tas manifestā nav dekorācija, bet centrāls mīts.
gadā Latvijai, protams, nebūtu Venēras kolonijas.
Bet būtu ļoti iespējams:
valsts finansēti simboliski kosmosa projekti,
tehnoloģiskā propaganda,
“nacionālās misijas” retorika,
izglītības un kultūras telpā pastāvīgs kosmiskais motīvs,
iespējams, kādi demonstrācijas centri, raķešu programmas prototipi, prestiža objekti, muzeji, spēles, multimediji.
Tas viss darbotos kā civilreliģija: ne tik daudz reāls plāns, cik režīma pašattaisnojuma stāsts.
Mans kopējais secinājums
Ja šis politiskais spēks valdītu līdz 2042. gadam, tad Latvija, visticamāk, būtu:
tehnoloģiski modernāka par šodienu,
ar redzamām valsts būvētām sistēmām,
dažās jomās efektīvāka,
bet vienlaikus mazāk demokrātiska,
mazāk tiesiska,
mazāk iekšēji saliedēta,
ārēji izolētāka,
un ar spēcīgu ideoloģisku slogu.
Tā nebūtu stabila utopija. Tā būtu digitāli bruņota nacionāltehnokrātiska valsts ar autoritārisma risku.
Ja gribu to pateikt vēl īsāk:
ap 2042. gadu mēs, visticamāk, redzētu nevis “labāku Latviju”, bet “citu Latviju” — disciplinētāku, skaļāku, centralizētāku un bīstamāku.
Ja gribi, es varu nākamajā ziņā uztaisīt arī:
optimistisko scenāriju,
pesimistisko scenāriju,
vai “ikdiena Latvijā 2042” vienas parastas ģimenes skatījumā.
E. Gulbja jautājums:
Pieņemam, PPJ paliktu pie šprices līdz 2077. gadam. Kā valsts salīdzinātos ar datorspēlē Cyberpunk 2077 attēloto valsti? Kā ar dzīves kvalitāti? Kā ar sabiedrību?
GPT 5.4 thinking atbilde:
Īsā tēze
Ja ar Cyberpunk 2077 tu domā Night City / tās pasaules kopējo modeli, tad PPJ Latvija 2077. gadā, visticamāk, nebūtu “tāda pati”. Tā būtu mazāk korporatīvi anarhiska, bet vairāk valsts-tehnokrātiski autoritāra.
Vienā teikumā:
Cyberpunk 2077 = korporāciju pārņemta, vardarbīga, komercializēta haosa pasaule.
PPJ Latvija 2077 = digitalizēta, ideoloģiska, militarizēta, daļēji sociāla, bet smacējoši kontrolēta valsts.
No manifesta redzamajām līnijām — piemēram, “42 valsts kanāli”, “stratēģiskā dominance caur datu kontroli”, amatpersonu lojalitāte valstij, pamatnaudiņa, sociālie dzīvokļi, valsts uzņēmumu stratēģija, raķešu programma, dronu fokuss, pat apakšnodaļa “latvisks kiberpanks” — izskatās, ka viņi tiešām gribētu kaut ko “kiberpankam līdzīgu”, bet ne Night City stilā. Drīzāk “valsts kiberpanku”.
Galvenā atšķirība
Cyberpunk 2077 pasaulē:
valsts ir vāja,
korporācijas ir stiprākas par valdībām,
dzīvi nosaka nauda, implants, banda, kontrakts,
sabiedrība ir atomizēta un ciniska.
PPJ Latvijā 2077:
valsts būtu ļoti stipra,
ekonomika būtu daļēji valstiska un politizēta,
tehnoloģijas kalpotu ne tikai ērtībai, bet arī kontrolei,
sabiedrību saturētu kopā nevis tirgus, bet ideoloģija, drošībnieciskums un nacionāla misija.
Tātad: Cyberpunk 2077 ir korporatīvs murgs. PPJ Latvija būtu valsts-murgs ar kiberpanka dekorācijām.
Salīdzinājums pa jomām
Joma Cyberpunk 2077 PPJ Latvija 2077
Vara Korporācijas dominē Valsts/partija dominē
Ekonomika Ekstrēms kapitālisms Valsts kapitālisms + protekcionisms
Informācijas telpa Reklāmu un korporatīvā satura plūdi Valsts mediju aparāts, propaganda
Drošība Bandas, ielu vardarbība, algotņi Policiska/specdienestu kontrole, militarizācija
Tehnoloģijas Ļoti attīstītas, bet nevienlīdzīgi pieejamas Attīstītas valsts, drošības, medicīnas un militārajās jomās
Sociālā politika Vāja, nevienlīdzība milzīga Iespējama pamatnaudiņa, sociālie dzīvokļi, valsts atbalsts
Brīvība Formāli haotiska, praktiski naudas noteikta Formāli sakārtota, praktiski ideoloģiski ierobežota
Sabiedrība Atomizēta, nihilistiska Sašķelta, uzraudzīta, moralizējoša, lojalitātes prasīga
Vai dzīves kvalitāte būtu kā Cyberpunk 2077?
Nē, bet tikai daļēji labāk.
Ja skatās uz vidēja cilvēka ikdienas dzīves kvalitāti, tad PPJ Latvija, visticamāk, būtu:
drošāka nekā Night City,
mazāk vardarbīga ikdienas līmenī,
ar vairāk sociālā atbalsta,
ar labāku sabiedrisko infrastruktūru,
iespējams ar bezbiļešu transportu, plašāku digitalizāciju, sociālajiem dzīvokļiem, pamatnaudiņu.
Tātad tīri uz jautājumu:
“Vai parastam cilvēkam tur būtu labāk dzīvot nekā Night City?”
es teiktu: jā, visticamāk labāk.
Bet tas nenozīmē, ka tā būtu laba valsts.
Jo dzīves kvalitāte nav tikai:
vai ir jumts virs galvas,
vai transports kursē,
vai aplikācija strādā.
Dzīves kvalitāte ir arī:
vai drīksti brīvi runāt,
vai valsts tevi neprofilē,
vai mazākumgrupām nav jādzīvo bailēs,
vai par nepareizu viedokli nezaudē darbu,
vai bērniem nav jāaug ideoloģiski pārkarsētā vidē.
Tieši šeit PPJ Latvija izskatītos slikti.
Dzīves kvalitāte dažādām grupām
1. Režīmam lojālam, etniskā vairākuma, tehniski kvalificētam cilvēkam
Dzīve varētu šķist:
sakārtota,
mērķtiecīga,
tehnoloģiski moderna,
pat patriotiski iedvesmojoša.
Viņam tā varētu šķist labāka par šodienu.
2. Apolitiskam parastam cilvēkam
Dzīve varētu būt:
funkcionāla,
ar zināmiem sociāliem plusiem,
bet arvien nervozāka,
ar vairāk uzraudzības,
mazāk spontāna,
vairāk atkarīga no tā, cik labi proti “neiekrist acīs”.
3. Minoritātēm, disidentiem, liberāļiem, neatkarīgiem žurnālistiem, neērtiem akadēmiķiem
Dzīves kvalitāte būtu daudz sliktāka:
vairāk politiska spiediena,
lielāks risks tikt stigmatizētam,
mazāk uzticības valstij,
iespējama emigrācija kā pašsaglabāšanās mehānisms.
Šai grupai PPJ Latvija varētu būt psiholoģiski ļoti smaga vieta.
Kāda būtu sabiedrība?
Cyberpunk 2077 sabiedrība:
izteikti komercializēta,
vientuļa,
ciniska,
seksualizēta un brutalizēta,
visi pārdod sevi vai pērk citus.
PPJ Latvija:
ne tik komercializēta,
bet daudz ideoloģiskāka,
moralizējošāka,
aizdomīgāka,
nacionāli uzlādētāka,
ar izteiktāku “savējie / svešie” dalījumu.
Tātad sabiedrība nebūtu tik nihilistiska kā Cyberpunk pasaulē, bet būtu:
vēsāka,
stingrāka,
nosodošāka,
mazāk uzticīga,
mazāk brīva.
Nevis “visi ir vieni”, kā Night City.
Drīzāk “visi visu vēro”.
Vai būtu implanti, kiborgi un tāds “full cyberware” līmenis?
Te ir svarīga nianse.
Manifestā ir redzamas līnijas, kas ved uz:
medicīnas robotizāciju,
AI sistēmām,
kiberdrošību,
invalīdu “kiborgizāciju”,
droniem,
superdatoriem,
datu valsti.
Bet tas vēl nenozīmē Cyberpunk 2077 līmeņa sabiedrību, kur:
pusē ielas ir implantēti hromi,
ķermenis ir tirgus prece,
viss ikdienas līmenī ir pārbūvēts biomehānikā.
PPJ scenārijā tehnoloģijas, drīzāk, būtu:
valsts funkcionālais instruments,
militārs instruments,
medicīnas instruments,
kontroles instruments.
Tātad: mazāk “chrome for fun”, vairāk “systems for control”.
Ekonomiski — vai PPJ Latvija būtu bagātāka par Cyberpunk pasauli?
Te jāšķir:
kopējais tehnoloģiskais līmenis,
vidējā cilvēka labklājība,
bagātības sadale.
Cyberpunk pasaulē ir fantastiski bagātības un tehnoloģiju kalni, bet tie ir ārprātīgi nevienlīdzīgi sadalīti.
PPJ Latvijā, visticamāk:
nebūtu tāda bagātības eksplozija,
nebūtu tādas patēriņa pārpilnības,
nebūtu tik traka korporatīvā luksusa,
bet arī nevienlīdzība varētu būt mazāk ekstrēma.
Tomēr ilgtermiņā ir viena svarīga problēma:
ja viens spēks turētos pie varas līdz 2077. gadam, tad gandrīz neizbēgami izveidotos:
sava nomenklatūra,
“pareizie cilvēki” valsts uzņēmumos,
lojalitātes ekonomika,
daļēji stagnējošs elites slānis.
Tas nozīmē, ka sākotnējais anti-korupcijas entuziasms ar laiku ļoti iespējams pārtaptu par jaunu korupcijas formu.
Un tieši tur PPJ Latvija sāktu kļūt līdzīgāka Cyberpunk pasaulei: nevis caur brīvo tirgu, bet caur partijas-valsts klientelismu.
Nevis Arasaka.
Bet kaut kas Arasaka ar karogu un valsts ģerboni.
Tātad: kur būtu labāk dzīvot?
Ja salīdzina tikai ar Cyberpunk 2077 pasauli, tad:
fiziski dzīvot būtu labāk PPJ Latvijā;
audzināt bērnus — droši vien arī labāk nekā Night City;
saņemt pamata sociālo atbalstu — arī labāk;
uzturēt ikdienas stabilitāti — labāk.
Bet:
brīvi domāt — sliktāk nekā veselīgā demokrātijā;
būt atšķirīgam — riskantāk;
uzticēties publiskajai telpai — grūtāk;
dzīvot bez ideoloģiskas slodzes — grūtāk.
Tāpēc mans formulējums būtu šāds:
Mans secinājums
PPJ Latvija 2077. gadā nebūtu Night City.
Tā būtu sakārtotāka, drošāka un sociāli mazliet cilvēcīgāka par Cyberpunk 2077 pasauli, bet vienlaikus mazāk brīva, mazāk uzticama un daudz smacējošāka.
Ja Cyberpunk 2077 ir:
haoss + korporaˉcijas + nihilisms
tad PPJ Latvija drīzāk būtu:
kontrole + valsts tehnolog¸ijas + ideolog¸ija
Tāpēc nevis “Latvijas Night City”, bet drīzāk:
“auksts Baltijas valsts-kiberpanks” —
ar ekrāniem, droniem, datiem, patriotisku mitoloģiju, sociālo inženieriju un ilgiem lojalitātes ēnas ceļiem.
Ja gribi, varu nākamajā ziņā uztaisīt vienu no šiem:
“Viena parasta diena PPJ Latvijā 2077”,
salīdzinājuma tabulu: šodienas Latvija vs PPJ 2077 vs Cyberpunk 2077,
vai optimistisko un pesimistisko PPJ-2077 scenāriju.
