26/03/2026
Kuram ir paredzēts atvest bērnus uz bibliotēku? Vecākiem, skolotājiem, pašiem bibliotekāriem? Ērta atbilde būtu, ka visiem. Realitātē tas bieži nozīmē nevienam.
Joprojām dzirdu, ka “bērni paši atnāks, ja viņus tas interesēs”. Kādreiz. It kā tas būtu pašsaprotams process. Taču pieaugušie paši reti maina savus paradumus. Kāpēc mēs sagaidām, ka bērni to darīs bez pieredzes, bez priekšstata, bez iemesla? Ja bērns nezina, kas notiek bibliotēkā, viņš tur nenonāks. Ja vienīgais, ko viņš ir dzirdējis, ir stereotipi no cilvēkiem, kuri vismaz 10 gadus nav bibliotēkā bijuši, viņš tos arī atkārtos. Un tad mēs brīnāmies par rezultātu. Tas ir tāpat kā stāstīt bērniem par smēķēšanas kaitīgumu, turot rokās cigareti. Tad sanāk tā, ka formāli tas ir pateikts, jo tā vajag pateikt, bet ir vienalga, kas ar to bērnu un viņa veselīga dzīvesveida izvēlēm notiek tālāk. Atbildību no sevis noņemam.
Patiesība ir ļoti vienkārša un neērta. Ja mēs nevedam bērnus uz bibliotēku, bibliotēka viņu pasaulē neeksistē. Ne teorijā, ne praksē. Viss. Punkts.
Tāpēc jautājums nav, kuram tas ir jādara. Jautājums ir, kurš beidzot uzņemsies atbildību.
***
Fotogrāfijās redzams kā 21. martā, ar Māriņkalna bibliotēkas Bērnu žūrijas ekspertiem piedalāmies Lasīšanas svētkos. Tas bērniem ir skaists notikums, bet aiz tā neredzams paliek bērnu ieguldītais darbs.
Bērnu žūrijā piedalās arī Ziemeru pamatskola pirmsskolas grupas “Bitītes” un “Taurenīši”. Ar viņiem mēs kopā lasām, runājam, domājam. Viņi uz lielo pasākumu nebrauc. Viņiem ir savs noslēguma pasākums bibliotēkā, kurā bērni tiek apbalvoti.
No 1. klases dalība jau ir individuāla, taču bez pieaugušo iesaistes tas nenotiek.
Es jau vasarā informēju vecākus, ka grāmatas ir pieejamas un aicinu iesaistīties. No septembra katrā tikšanās reizē uz skolu nesu žūrijas grāmatas, stāstu, skaidroju, atgādinu. Tā ir mana darba daļa.
Bet septembrī bērnam ar solījumu par balvu martā nepietiek. Marta sākumā gan. Tad gan mazā dāvaniņa šķiet svarīga. Tikai ceļš līdz tai ir jānoiet. Un to bērns nevar izdarīt viens pats.
***
Sākt nekad nav par vēlu. Vienmēr būs nākamais gads un nākamā grāmatu kolekcija. Taču bērnam šajā procesā ir vajadzīgs reāls atbalsts, iedrošinājums un palīdzība.
Ar bibliotekāru vien nepietiek.
Paldies Adelīnas, Jasmīnas, Dārtas, Zanes, Elīnas un Undīnes vecākiem par to, ka palīdzat saviem bērniem iemīlēt lasīšanu un veidojat viņu lasīšanas paradumus!
