01/06/2026
“Kāpēc mīlēt suni ir vieglāk, nekā mīlēt cilvēku?” Šo mokošo jautājumu sev uzdod Kristīnes Ilziņas īsromāna ‘Soļu skaitīšana” (Zvaigzne ABC, 2025) galvenais varonis Gvido, agrīnā bērnībā audžuģimenē adoptēts un uzaudzis jauns cilvēks. Laimīgā stāsta ar labajām beigām nav, bet ir skarbs, patiess un vēstījums par cilvēku no maza zēna "namiņa" vadītājas kabinetā, kuru nejauši tur ierauga jauna sieviete, pieņemot emocijās balstītu lēmumu, zēnu adoptēt., līdz jaunam cilvēkam, kurš mokās ar iekšēju sasalumu. Nespēja mīlēt ne sevi, ne apkārtējos, nespēja emocionāli pieķerties, arī pašiem tuvākajiem nē.. Bērnības traumas nāk līdzi, no tām grūti ir atsvabināties un apkārtējā dzīve tās uzplēš arvien no jauna, neskatoties uz dāsni dāvāto mīlestību ģimenē.. Vērojama zināma iepriekš nolemtība, jo sabiedrība, uzzinot par zēna izcelsmi, jau sākotnēji viņā saskata sliktā avotu. “Tie bērni ir brāķis, saprotiet, brāķis!”- šo atziņu un attieksmi pauž sociālie darbinieki, kuri strādā ar ģimeni. Arī Gvido nespēj noticēt, ka viņa – bezvērtīgā, pamestā audzināšanu, kāda sieviete ir pieņēmuši kā svarīgāko dzīvē. Audžumāte Īrisa pilnībā centrējas uz laimīgas bērnības pasaules radīšanu, atsakoties no būtiskām lietām.
Vairāk lasīt Pļaviņu bibliotēkas mājaslapā: https://www.plavinubiblioteka.lv/jaunumi/
