02/09/2026
🌿 Sanitas Ungures stāsts – spēks, kas iet pāri slimībai.
Dažkārt aiz cilvēka vārda un viņa radītajiem darbiem slēpjas dzīvesstāsts, par kuru mēs neko nezinām.
Sanita Ungure, kuras vārds šobrīd izskan saistībā ar viņas jauno dzejas grāmatu „Dzejmānija”, jau vairāk nekā divdesmit gadus dzīvo ar multiplo jeb izkaisīto sklerozi.
2012. gadā, kad tika publicēts viņas dzīvesstāsts, Sanita stāstīja, ka pirmie slimības simptomi parādījušies ap 2000. gadu. Sākumā tie šķita pavisam nenozīmīgi – tirpa puse sejas, reizēm kājas neklausīja. Taču vēlāk slimība kļuva daudz smagāka. Viņa piedzīvoja samaņas zudumu, ilgstošu ārstēšanos un arvien lielākus kustību traucējumus. Bija brīži, kad viņai bija grūti rakstīt, pārvietoties un veikt pavisam ikdienišķas lietas.
Taču Sanitas dzīvē bija vēl kāds ļoti nozīmīgs lēmums – viņa izvēlējās kļūt par māti.
Neskatoties uz ārstu toreiz paustajām bažām, Sanita neatteicās no sava sapņa par bērniem. Viņas dzīvē bija arī ļoti smags zaudējums – pirmais bērniņš nomira neilgi pēc dzimšanas. Tomēr vēlāk Sanita kļuva par māti trim bērniem.
Viņas stāsts nav tikai par slimību. Tas ir stāsts par izvēli dzīvot, mīlēt, ticēt un nezaudēt sevi arī tad, kad ķermenis vairs neļauj darīt to, ko agrāk varēja.
Sanita pati savulaik teikusi ļoti spēcīgus vārdus:
„Manu miesu tu vari salauzt, bet garu mūžam ne!”
Šie vārdi, iespējams, palīdz saprast arī to, kāpēc viņas jaunākajā grāmatā „Dzejmānija” tik nozīmīga vieta ir Dievam, dabai, mīlestībai, draudzībai, dzīvei un cilvēka iekšējai pasaulei.
✨ Varbūt dzeja patiešām ir viens no veidiem, kā cilvēks pasargā savu garu – arī tad, kad dzīve pārbauda ļoti smagi.
📚 Avots: Latvijas Multiplās sklerozes asociācijas mājaslapas sadaļa „Patiesi stāsti”, publikācija „Stiprais stāsts – Es izvēlējos bērnus”, 2012. gada 26. janvāris. Materiāls tapis sadarbībā ar žurnālu „Ievas Veselība”; publikācijas autore – Gunta Šenberga.
Avots: Latvijas Multiplās sklerozes asociācija – „Patiesi stāsti”
