14/06/2026
🇱🇻 Valsts, kuru centās iznīcināt deportācijās, ir atjaunota. Taču okupācijas sekas politikā, tiesībās un sabiedrības apziņā dzīvo daudz ilgāk nekā pats režīms.
Apmeklējot Dzintras Gekas-Vaskas un fonda “Sibīrijas bērni” pasākumu, kā arī šodien noliekot ziedus komunistiskā genocīda upuru piemiņai, domāju par to, cik ilgi dzīvo netaisnības sekas. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja vairāk nekā 15 400 cilvēku. Viņu vidū bija arī vairāk nekā 3700 bērnu. Tūkstoši gāja bojā izsūtījumā un ieslodzījumā.
Toreiz mērķis nebija tikai aizvest cilvēkus. Mērķis bija salauzt Latvijas valsti, tās brīvības apziņu un ticību neatkarīgai Latvijai.
Jo ilgāk strādāju politikā, jo vairāk redzu, ka 14. jūnijs nav tikai vēsture. Sekas joprojām ir mums līdzās. Tās jūtam mēģinājumos pārrakstīt vēsturi, attaisnot okupācijas noziegumus Krievijas karā pret Ukrainu, kur atkal tiek deportēti bērni un noliegtas tautas tiesības pastāvēt.
Ar sekām sastopamies arī ikdienā, kur joprojām jāaizstāv šķietami pašsaprotamas lietas – latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, vēsturiskā patiesība un Satversmē nostiprinātie Latvijas valsts pamati.
Tāpēc 14. jūnijs nav tikai piemiņas diena. Tā ir arī atbildība. Atbildība nosargāt vēsturisko patiesību, tiesiskumu un nepieļaut, ka noziegumi pret cilvēci paliek bez sekām.
Tieši tāpēc man ir svarīgi cīnīties par to, lai Krievija atbildētu par pastrādātajiem kara noziegumiem un agresiju pret Ukrainu. Turpināt darbu pie īpaša tribunāla izveides agresijas nozieguma izskatīšanai un starptautiska kompensāciju mehānisma cietušajiem. Agresoram ir jāatbild par nodarīto.
Jo netaisnība, kas netiek nosaukta vārdā un sodīta, nepazūd. Tā atgriežas. Vienmēr.
Lai gaiša piemiņa komunistiskā genocīda upuriem. Saules mūžu brīvai, neatkarīgai un taisnīgai Latvijai!