29/07/2026
Ceļš pie savējiem: kā bērni iestrēgst sistēmā un ko patiesībā nozīmē lēmums adoptēt 💛
Latvijā joprojām ir vairāk nekā pieci tūkstoši bērnu, kuri dažādu apstākļu dēļ nevar augt savā bioloģiskajā ģimenē. Labklājības ministrijas sociālās kampaņas “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību ārpusģimenes aprūpei, mazināt ar to saistītos aizspriedumus un skaidrot, kā ikviens no mums var palīdzēt.
Kas notiek brīdī, kad bērns tiek šķirts no vecākiem, stāsta Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas Bērnu alternatīvās aprūpes jomas vadītāja, kampaņas “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” vēstnese Dace Dzedone. Viņa sistēmu un tās ikdienu pārzina ne vien kā profesionāle, bet arī no savas personīgās pieredzes – viņa pati ģimenē uzņēmusi un adoptējusi divus bērnus.
🔹 No krīzes ģimenē līdz institūcijai
Kas notiek tajā brīdī, kad apkārtējie pamana problēmas un ģimenē iestājas krīze? Kā skaidro Dace Dzedone, šādās situācijās iesaistās bāriņtiesa, sociālais dienests un reizēm arī policija. Ja tiek pieņemts lēmums, ka bērnam mājās palikt ir nedroši, viņš visbiežāk nonāk krīzes centrā vai krīzes audžuģimenē, kur uzturas, kamēr pieaugušie lemj par tālāko rīcību. “Tradicionālais algoritms ir tāds, ka bāriņtiesas darbinieki lūkojas uz ģimeni kā plašāku sistēmu un meklē tajā kādu tuvu radinieku, kurš varētu uzņemties atbildību par bērnu. Tiek nodibināta aizbildnība, un bērns nonāk pie kāda no savas ģimenes locekļiem – tā var būt vecmāmiņa, tante, tēvocis vai dažkārt pat skolotājs. No aptuveni pieciem tūkstošiem bērnu ap trim tūkstošiem šobrīd ir tieši pie aizbildņiem,” stāsta Dace Dzedone. Ja aizbildni atrast neizdodas, bāriņtiesa meklē audžuģimeni, kas bērnam nodrošinātu ģimeniskai videi tuvākos apstākļus uz laiku, kamēr situācija mājās uzlabojas vai tiek meklēts pastāvīgs risinājums. Taču te parādās sistēmas vājais punkts – audžuģimeņu Latvijā joprojām trūkst. Ja brīvu vietu audžuģimenē atrast neizdodas, nākamā iespēja ir aprūpes iestāde. Šobrīd institūcijās visā Latvijā mīt ap 600 bērnu. Gadījumos, kad vietas nav arī tur, bērni iestrēgst krīzes centros. “Tas sliktākais, kas notiek, ir tad, kad bērni ceļo no ģimenes uz ģimeni, no aprūpes vietas uz aprūpes vietu. Katra no tām reizēm viņiem ir zaudējums, ar kuru pēc tam ilgstoši ir jāstrādā,” norāda SOS Bērnu ciematu pārstāve, uzsverot, ka šī pieredze tieši atspoguļojas bērna uzvedībā un padara arvien grūtāku uzticēšanās veidošanos ar katru nākamo aprūpētāju.
🔹 Cik bērnu patiesībā gaida adoptētājus?
Paralēli darbam ar audžuģimenēm un institūcijām sociālais dienests strādā ar bioloģisko ģimeni, mēģinot palīdzēt tai atgriezties ikdienas ritmā, lai bērns varētu doties mājās. Gada laikā aptuveni 300 bērnu atgriežas pie saviem vecākiem, taču Dace atzīst, ka dzīvē stāsti mēdz būt sarežģīti un bērnam dažkārt ģimeni nākas atkal atstāt. Ja kļūst skaidrs, ka atgriešanās ģimenē apdraudēs bērna veselību un dzīvību, tiesa lemj par aizgādības tiesību atņemšanu, un bērns kļūst pieejams adopcijai.
Kopējā statistika liecina, ka Latvijā adopcijai ir pieejami vairāk nekā tūkstoš bērnu, taču ikdienas aina ir nedaudz citāda. Adoptētāji visbiežāk lūkojas mazu bērnu virzienā, jo ar viņiem ir vieglāk nodibināt piesaisti, taču liela daļa adoptējamo ir jau pusaudžu vecumā. Dace Dzedone atklāj, kā šis process izskatās praksē: “Vecākiem bērniem tiek prasīts viedoklis, vai viņi vēlas tikt adoptēti, un daudzi paši atsakās. Viņi izvēlas palikt tajā vidē, kur tobrīd ir nonākuši – audžuģimenē vai aprūpes iestādē.”
Bērniem, kuri paliek ārpusģimenes aprūpē, ikdiena tiek organizēta maksimāli līdzīgi parastai ģimenes dzīvei. Piemēram, SOS bērnu ciematos, kur pašlaik aug ap 130 bērnu, katrā mājā vai dzīvoklī dzīvo no diviem līdz pieciem bērniem kopā ar SOS mammu, kura rūpējas par viņiem diennakts režīmā. Bērnu vecums ir atšķirīgs – sākot no pusotru gadu veciem mazuļiem līdz pilngadīgiem jauniešiem. Tiem, kuri sasniedz 18 gadu vecumu un vēlas uzsākt patstāvīgu dzīvi, organizācija palīdz atrast mājokli, nokārtot pabalstus un apgūt profesiju, sagatavojot viņiem nepieciešamo “prasmju koferīti”.
🔹 Ne veikala vitrīna, bet lēmums uz mūžu
Runājot par savu pieredzi adopcijā, Dace neslēpj, ka kopā ar vīru lēmumu pieņēmusi pakāpen*ski, pēc ilga pārdomu un informācijas meklēšanas perioda. Viņi saprata, ka ģimenē ir gan resursi, gan patiesa vēlme audzināt bērnus. Kad lēmums bija pieņemts, juridiskā puse izrādījās pārsteidzoši raita – pieteikums bāriņtiesai, sarunas, dzīvesvietas apsekošana un psiholoģiskā izpēte. Pieteikumā Daces ģimene bija norādījusi, ka ir gatava uzņemt vienu vai divus bērnus vecumā līdz trim gadiem. Jau drīz pēc statusa iegūšanas aprīlī viņi saņēma zvanu par iespēju iepazīties ar pusotru un nepilnus trīs gadus vecu brāli un māsu, kuri atradās aprūpes iestādē. Jūlijā bērni jau ienāca viņu mājās. “Mums bija grūti izprast to veikala piegājienu – “šitas man derēs, tas man nederēs”. Tāds izvēlīgums mums nebija pieņemams, un mēs nolēmām, kas mums tiks piedāvāts, tam mēs ļausimies,” to laiku atceras Dace.
Lai gan ģimene bērnu ienākšanai gatavojās, sadzīves maiņa bija ievērojama. “Mēs no diviem strādājošiem profesionāļiem pēkšņi kļuvām par vecākiem diviem mazuļiem. Draugi pēc tam smējās, ka mēs vienkārši pazudām vienā dienā – mums pie durvīm parādījās mazas kurpītes, un mēs pazudām,” viņa pasmaida, piebilstot, ka liels atspaids bija darba devēja pretimnākšana, ļaujot izmantot bezalgas atvaļinājumu, lai pirmo gadu pavadītu mājās, veltot laiku tikai bērnu iepazīšanai.
🔹 Sistēmas atbalsts: kāpēc neiztikt bez sagatavošanās
Neatkarīgi no tā, vai ģimene izvēlas kļūt par audžuvecākiem vai adoptētājiem, Dace uzsver būtisku priekšnoteikumu – topošajiem vecākiem ir jāiepazīst pašiem sevi vēl pirms bērna ienākšanas mājās. “Mēs katrs sevi uztveram kā tādus labākus, nekā mēs esam. Tā mums ir vieglāk dzīvot. Bet tad tu saskaries ar savām ēnas pusēm, nevarēšanu, aizkaitinājumu vai bailēm. Bērns ir kā lakmusa papīrītis, kas to visu ļoti ātri izvelk virspusē,” viņa skaidro. Apmācības un psihoterapija ir vērtīgs process, lai vecāki izprastu savas gaidas un motivāciju, vēl pirms viņi saskaras ar reālām situācijām un bērna uzvedības izpausmēm, kuru pamatā var būt pagātnes traumas. Šodien valsts un organizāciju atbalsts ir daudz pieejamāks nekā senāk. Latvijas reģionos darbojas divpadsmit atbalsta centri, tostarp SOS Bērnu ciematu izveidotais centrs “AIRI vecākiem”. Ģimenes var saņemt konsultācijas no sociālajiem darbiniekiem, psihologiem un juristiem. Tāpat pēdējos gados ir būtiski pārskatīts un palielināts valsts finansiālais atbalsts audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. Galvenais ir nekautrēties lūgt palīdzību brīžos, kad kļūst grūti.
🔹 Iesaistīties var ikviens – no viesģimenes līdz atbalstam ikdienā
Audžuģimene un adopcija nav vienīgie veidi, kā var palīdzēt bērnam. Cilvēkiem, kuri izjūt vēlmi atbalstīt, bet nevar uzņemties pilnu aprūpi mājās, ir iespēja kļūt par viesģimeni. Tas nozīmē uzturēt regulāru, stabilu kontaktu ar kādu aprūpes iestādē dzīvojošu bērnu – aicinot viņu ciemos brīvdienās, dodoties ekskursijās vai apmeklējot pasākumus. Tā bērns iegūst uzticamu pieaugušo ārpus institūcijas, kurš izrāda par viņu nedalītu interesi.
Tāpat liela nozīme ir brīvprātīgajam darbam. Dace min piemēru par jaunu vīrieti, kurš brīvprātīgi rīko pārgājienus SOS ciemata jauniešiem. “Mums vīriešu ciematos ir ļoti maz. Brīvprātīgais no sirds veido kontaktu ar puišiem, viņus uzmundrina, un mēs redzam ļoti labas pārmaiņas,” viņa atklāj, aicinot cilvēkus izmantot savas profesionālās un hobiju prasmes palīdzības sniegšanai.
Galu galā visbūtiskākais faktors bērna dzīvē ir stabils cilvēks. “Mums katram vajag kādu, kuram mēs pa tiešām rūpam. Nevis tāpēc, ka mēs kādam esam darbs, bet ka jūtam – mūs aizstāv, mūs uzklausa. Caur šo pieaugušo bērns saprot, vai pasaule ir droša vieta, kur augt, vai viņam visu laiku jājūtas apdraudētam,” norāda Dace Dzedone.
Taču pirmais un vienkāršākais solis mīlošākas vides veidošanā sākas ar sabiedrības toleranci un iejūtību. Neatkarīgi no tā, vai mēs ikdienā sastopamies ar bērnu no audžuģimenes bērnudārzā, vai redzam jaunus adoptētājus savā kaimiņmājā – apkārtējo sapratne ir izšķiroša. Tas nozīmē nevērtēt, nepārmest un neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus par bērna uzvedību vai vecāku prasmēm. Drošāku sabiedrību veido mūsu visu atvērtība un spēja būt iecietīgiem.
🔹 Par kampaņu “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!”
Labklājības ministrijas informatīvā kampaņa “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” aicina sabiedrību kļūt par nozīmīgu un uzticamu pieaugušo bērnam, kurš palicis bez vecāku gādības. Palīdzēt iespējams dažādos veidos – kļūstot par viesģimeni, audžuģimeni, aizbildni vai adoptētāju, kā arī veltot bērniem savu laiku, uzmanību un profesionālās prasmes. Kampaņas mērķis ir mazināt stereotipus, sniegt praktisku informāciju un iedrošināt spert pirmo soli.
