16/03/2026
Vai partiju finansējums strādā?
Par valsts finansējumu partijām!
Olafs Grigus | Politologs, JKP Jaunā konservatīvā partija
Pēdējā laikā Latvijā aktualizējies jautājums ne vien par vēlēšanu sistēmas maiņu, bet arī par valsts finansējuma politiskajām partijām lietderību, par ko daļa sabiedrības ir skeptiska.
Taču, pirms pārsteidzīgu secinājumu izdarīšanas, ir vērts ņemt vērā dažas no šobrīd novērojamām tendencēm.
Kā viennozīmīgi pozitīva tendence jāuzsver, ka lielo ziedotāju ietekme uz partijām kopumā ir mazinājusies, tādējādi novēršot riskus, ka organizācijas sāk vadīties pēc atsevišķu indivīdu šaurām, savtīgām interesēm. Pozitīvās pārmaiņas lielā mērā ir veicinājis tieši palielinātais valsts finansējums partijām, kā arī striktāki vienas personas ziedojumu apmēra limiti.
Tomēr vienlaikus nav piepildījusies cerība, ka, pateicoties valsts finansējumam, pieaugs partiju biedru, kā arī nelielu summu ziedotāju vai biedra naudu maksātāju skaits. Izveidojusies situācija, kurā valsts finansētās partijas lielākoties paļaujas tieši uz valsts finansējumu, nespējot vai nemēģinot piesaistīt lielāku privātā finansējuma īpatsvaru. KNAB mājaslapā pieejamie gada pārskati liecina, ka pastāv ievērojams skaits partiju, kuru biedri vispār nemaksā biedra naudas.
Turklāt atsevišķos gadījumos redzami “vienas ģimenes ziedojumi”, kur vairāku ģimenes locekļu vai citādi acīmredzami saistītu personu iemaksas pietuvojas atļautajiem limitiem. Tas var radīt pamatotas aizdomas par atsevišķu personu mēģinājumiem apiet ierobežojumus, izmantojot starpniecību.
Attiecībā uz to, vai esošais finansējuma modelis motivē partijas ieguldīt savā attīstībā, ir vērts aplūkot, cik mērķtiecīga ir procentuālu ierobežojumu noteikšana dažādām tēriņu kategorijām. KNAB apkopotā informācija liecina, ka nereti arī izdevumi, kas ir visai apšaubāmi, formāli tiek iekļauti kategorijās, kuras teorētiski paredzētas partijas attīstībai. Lai gan šāda veida ierobežojumi noteikti partijām rada apgrūtinājumu, diemžēl nav pārliecinoša pamata apgalvot, ka tiem bijusi pozitīva ietekme – formāli izpildītas prasības negarantē lietderību.
Lai gan mēdz izskanēt apgalvojums, ka valsts finansējums partijām Latvijā ir dāsns salīdzinājumā ar, piemēram, Igauniju un Lietuvu, ar šādiem salīdzinājumiem jābūt piesardzīgiem.
- Pirmkārt, Latvijā partiju sistēma ir salīdzinoši sadrumstalota un Saeimā nonākušo organizāciju spektrs ir nepastāvīgs. Jāatzīmē, ka gan Lietuvas, gan Igaunijas lielākajās partijās ir aptuveni 5 reizes vairāk biedru nekā Latvijas lielākajā, kurā ir tikai 2183 biedri. Latvijā organizācijas, kas vienās vēlēšanās uzrāda labus rezultātus, pēc pāris cikliem var pazust no politiskās skatuves, tādējādi radot situāciju, kur nenotiek ilgtermiņa ieguldījumi un attiecīgi tie arī nevar nest atdevi.
- Otrkārt, vēlēšanās bieži startē partiju apvienības, kuru ietvaros saņemtais valsts finansējums veiksmes gadījumā vēlāk jādala starp vairākām partijām, novedot pie daudzām partijām ar ļoti ierobežotiem resursiem par spīti potenciāli lielam kopējam finansējumam uz visu sistēmu.
- Treškārt, šobrīd nav skaidrs, kāda ietekme uz darbībai nepieciešamajiem finanšu resursiem ir biedru skaitam. Latvijas partiju salīdzinoši mazais biedru skaits nozīmē ne vien iepriekš minēto minimālo privātā finansējuma piesaisti, bet arī varētu radīt papildu izmaksas. Kaimiņvalstu biedru skaita ziņā lielās partijas, iespējams, var paļauties uz biedru iesaisti un aktivitāti atsevišķu funkciju brīvprātīgā veikšanā, kam pretējā gadījumā būtu jātērē finansējums.
Šo iemeslu dēļ būtu ierosināmi vairāki uzlabojumi esošajā regulējumā.
• Iespējams daļēji jāsasaista valsts finansējumu ar aktīvo biedra naudas maksātāju skaitu partijā. Tas palīdzētu iedzīvināt taisnīgo principu, ka valsts līdzfinansē partiju darbību, nevis pilnībā uztur organizācijas, kuras pašas nespēj vai nav ieinteresētas piesaistīt atbalstu.
• Jāpārskata procentuāli ierobežojumi tēriņu kategorijām. Šīs normas nav sasniegušas savu mērķi, tādēļ labāk to vietā koncentrēties uz daudz lielāku atklātību par tēriņiem, lai gan partiju biedri, gan sabiedrība varētu vērtēt, kā finansējums tiek izmantots.
• Jāvērtē mehānismi, kas mazinātu partijām motivāciju veidot partiju apvienības, lai nodrošinātu, ka katra partija pastāv ar vienotu politisko nodomu, nevis apvienojas īstermiņa izdevīguma dēļ. Pirmais solis ir noteikt partiju apvienībām augstāku ievēlēšanas balsu slieksni nekā partijām (5% vietā nosakot 10%). 2025. gadā pieņemtā norma 2030. gada vēlēšanās palielināt partijām minimālo biedru skaita dalības slieksni no 500 uz 1000 un 1500 apvienībām arī teorētiski risina šo problēmu. Tomēr šis ir ļoti radikāls konkurences ierobežojums un nav vērtējams pozitīvi arī tāpēc, ka šobrīd Uzņēmumu reģistra dati par partiju biedru skaitu ir neuzticami un neviena institūcija nepārbauda to patiesumu.
• Noteikt bargākus sodus par nelikumīgu starpniecību partiju finansēšanā. Cita starpā tas mazinātu risku, ka biedra naudu maksātāju skaits tiek mākslīgi “uzpūsts”.
Partiju finansēšanas sistēmai jāpalīdz stiprināt demokrātiju, mazinot lielu ziedotāju ietekmi, vienlaikus veicinot sabiedrības iesaisti politiskajās organizācijās. Tāpēc svarīgi ir regulāri izvērtēt, vai esošais modelis tiešām sasniedz šos mērķus.
